RM-Forex mājas lapa » Apmācība » Mācību bibliotēka » Filips Fišers: labas akcijas nav jāpārdod

Filips Fišers: labas akcijas nav jāpārdod

Viens no iecienītākajiem vērtspapīru speciālistu jokiem ir par to, ka visi grib būt spekulanti un ātri nopelnīt, bet, kad tas neizdodas, kļūst par ilgtermiņa investoriem, gaidot, kad nopirktās akcijas tomēr celsies cenā. Tomēr daži par ilgtermiņa investoriem vēlas būt jau no paša sākuma un viens no pasaulē slavenākajiem ir Filips Fišers.

Viņa grāmata „Parastas akcijas un neparasti ienākumi” („Common stocks and uncommon profits”) tika izdota tālajā 1958.gadā un kopš tā laika piedzīvo arvien jaunus metienus un grūti būs atrast kādu, kurš nopietni interesējas par investīcijām un nebūtu lasījis šo darbu. Tieši Fišeru blakus Benam Grehamam par vienu no saviem skolotājiem uzskata arī mūsdienu bagātākais investors Vorens Bafets.

„Ilgtermiņa ienākumi no tiešām labām akcijām pārspēj zaudējumus no kļūdainiem lēmumiem,” visu dzīvi bija pārliecināts pats Fišers.

Klusā slavenība

Iespējams, ja Filips Fišers nebūtu sarakstījis savu grāmatu, par talantīgo investīciju pārvaldnieku no Kalifornijas neviens neko daudz arī nezinātu. Viņa karjera sākās jau 1928.gadā, kad visa pasaule vēl dzīvoja Lielās Depresijas noskaņās. Pēc darba „Anglo-London Bank” Sanfrancisko, Fišers diezgan ātri – 1931.gadā izveidoja pats savu uzņēmumu „Fisher & Company”. No tā vadības Filips Fišers atkāpās tikai 91 gada vecumā 1999.gadā.

Viņa laikabiedri stāsta, ka Fišers nekad nav mīlējis izrādīties un arī klientus izvēlējies ļoti rūpīgi. Plašu atpazīstamību un slavu viņam atnesa tieši grāmata „Parastas akcijas un neparasti ienākumi”. Tā bija pirmā grāmata par investīcijām, kura iekļuva laikraksta „The New York Times” veidotajā vislabāk pārdoto grāmatu sarakstā, un vēlāk atnesa tās autoram tādus titulus kā „viens no visu laiku ietekmīgākajiem investoriem”, „izaugsmes investīciju pionieris” un citus. Arī pēc slavas atnākšanas Filips Fišers nav mīlējis gozēties uzmanības saulītē un pat intervijas ir sniedzis ļoti reti. Tā vietā viņš ir sarakstījis vēl vairākas grāmatas.

Ar savu profesionālo darbību Filips Fišers ir pierādījis, ka viņa galvenais moto – izvēlēties labus uzņēmumus, kurus gaida izaugsme – darbojas. Par viszināmāko viņa ieguldījumu var uzskatīt slaveno sakaru līdzekļu ražotāju „Motorola”. Šīs akcijas Fišers nopirka 1955.gadā, kad „Motorola” vēl ražoja radioaparātus, un saglabāja tās īpašumā līdz pat nāvei. Tā Fišers dzīvē apliecināja vienu no saviem visbiežāk citētajiem teicieniem par to, ka labākais brīdis, lai pārdotu labu uzņēmumu akcijas, ir „gandrīz nekad”.

Investīcijās kā mājas iegādē

Fišera pamatlikums ir ļoti rūpīga akciju izvēle – savu naudu ieguldīt ir vērts tikai tādos uzņēmumos, kuri ir ne tikai labi šodien, bet kuriem ir griba un iespējas kļūt vēl labākiem rīt. Šādas akcijas viņš neiesaka pārdot arī lāču jeb krītošā tirgū, jo tikko tirgos atsāksies izaugsme laba uzņēmuma vērtspapīri atkal „uzskries” pa cenu līknēm uz augšu.

Fišers arī nav no tiem investoriem, kurš svaidītos starp daudzu uzņēmumu akcijām un neiesaka to arī citiem. Pēc lielā Kalifornijas investora domām neviens cilvēks nevar būt pietiekami labi informēts un zinošs par daudzām lietām. Toties tāds var būt par dažām lietām. Tādēļ pēc viņa domām labāk ir koncentrēties uz vienu industriju vai investīciju kategoriju. Tikai šajā gadījumā investors gluži kā labs drēbnieks patiesi „pazīs drēbi” un varēs izsvērti pieņemt lēmumus, maksimāli samazinot nejaušību un kļūdu procentu. Pats Fišers par sev vislabāk zināmo „drēbi” uzskatīja tehnoloģiju uzņēmumus un Silīcija ielejā esot juties kā savā mājas pagalmā.

Fišers viennozīmīgi ir tā saucamais „izaugsmes investors”, kurš spēja atrast uzņēmumus, kuru tirgus daļa un labklājība aug. Līdz ar viņiem arī Fišera ieguldītā nauda. Turklāt viņa izraudzītie uzņēmumi ir nevis „melnie zirdziņi”, bet gan savas nozares līderi, kuri ir gadiem rūdīti sīvas konkurences cīniņos. Tāpat viens no kritērijiem, kuru investors vērtēja uzņēmumos, bija tas, cik daudz līdzekļu tas tērē pētniecībai un uzlabojumiem – tikai tā tagadējais līderis tāds var palikt arī nākotnē. Viens no viņa padomiem: kad pērkat kāda uzņēmuma akcijas, attiecieties pret tām kā pret mājas iegādi – ir jārodas vēlmei tajā dzīvot ilgus gadus.

Trīs iemesli pārdošanai. Tikai trīs

„Ir trīs iemesli, un tikai trīs iemesli, lai pārdotu jebkuru no akcijām,” uzskata Fišers.

Pirmais no tiem ir kļūdas pieļaušana jau pašā akcijas iegādes procesā, kad pārliecība par uzņēmuma stāvokli un nākotnes perspektīvām izrādās neatbilstoša reālajai situācijai. Tas var būt saistīts gan ar paša investora nepietiekami labi paveiktajiem mājas darbiem, analizējot situāciju, gan ar faktiem, kuri pirms akciju iegādes nebija zināmi. „Šāda veida situāciju atbilstoša risināšana lielā mērā ir saistīta ar emocionālu paškontroli. Dažkārt arī ar investora spēju būt godīgam pašam pret sevi,” norāda Fišers, atgādinot par veco patiesību, ka savas kļūdas atzīt ir visgrūtāk. Turklāt, jo ilgāk šādas „kļūdas” investora akciju portfelī saglabājas, jo lielākus zaudējumus var radīt.

„Ja mēs pieļaujam kļūdu, iegādājoties kādu akciju, un to izdodas pārdot ar kaut vai nelielu peļņu, tad mēs kaut kā zaudējam sajūtu, ka būtu rīkojušies muļķīgi. No otras puses, ja akcijas tiek pārdotas kaut vai ar maziem zaudējumiem, mēs jūtamies neapmierināti par visu šo pasākumu. Šī reakcija, kas ir pilnīgi normāla un dabīga, laikam ir viena no bīstamākajām, kurai var ļauties investīciju procesā. Daudz lielāku naudu var zaudēt paturot īpašumā akcijas, kuras investors patiesībā nevēlas,” uzsver Fišers, piebilstot, ka nevienu gadījumu, kad rodas zaudējumi, nedrīkst vienkārši nolikt tālākajā plauktā un aizmirst. Katrs ir jāanalizē un jāgūst kāda mācība, kas palīdz darboties turpmāk.

Otrs gadījums, kad pēc Fišera domām ir jāpārdod akcijas, rodas tad, ja uzņēmuma darbā notiek būtiskas izmaiņas – proti iemesli, kuru dēļ savulaik ir nopirktas šīs akcijas, mainās un jaunā situācija investoru vairs neapmierina. „Tādēļ investoriem nepārtraukti ir jāstāv savu interešu sardzē. Tas paskaidro, kādēļ ir būtiski visu laiku saglabāt ciešu kontaktu ar uzņēmumiem, kuru akcijas ir īpašumā,” uzsver Fišers.

Pēc viņa domām uzņēmumu „pagrimumam” ir divi galvenie iemesli. Viens ir uzņēmuma vadības darba pasliktināšanās, otrs – uzņēmuma ražotajām precēm vai pakalpojumiem samazinās noieta iespējas un tas vairs nav spējīgs palielināt savu tirgus daļu tā kā to darījis līdz šim. „Investoram ir jāpajautā pašam sev vai, ņemot vērā tagad notiekošo, salīdzinošie ienākumi par vienu akciju nākamajā atskaites periodā sasniegs vismaz tādu pašu līmeni kāds ir bijis iepriekšējā periodā. Ja atbilde ir apstiprinoša, tad akcijas visdrīzāk īpašumā ir jāsaglabā, ja negatīva, tad tās visdrīzāk ir jāpārdod,” iesaka Fišers.

Trešais iemesls, kad vērts pārdot akcijas, pēc Fišera domām ir tad, ja parādās citas atraktīvas investīciju iespējas. Tiesa viņš arī brīdina, ka labi investīciju darījumi zemē nemētājas un dažkārt tos ir visai grūti atrast pat tad, ja investoram ir brīvi līdzekļi, kurus ieguldīt.

„Ja akcija ir rūpīgi izvēlēta un ir izturējusi pārbaudi ar laiku, tad iemesli, lai to vispār jebkad pārdotu, var būt tikai gadījuma rakstura,” secina Fišers.

Inguna Ukenābele, Aiga Pelane (BNS); pārpublicēts no Naudaslietas.lv

©RM-Forex